— Nu, tas ir dabiski. Pat es manu pārmaiņas, kaut gan esmu daudz jaunāks… Tātad jūs gribat pastaigāties. Serjogin, kā jūs domājat?
— Labāk pēc tam.
— Bez šaubām. Varbūt jūs, Rogov, būtu ar mieru mazliet pagaidīt?
— Kā pavēlēsit, — Rogovs teica.
— Tad jau brīnišķīgi, — Govors dažus mirkļus vērīgi pētīja pilotu. — Kaut gan — zināt ko? Ejiet! Pastaigājieties pāris stundiņu. Tagad ir pusdeviņi? Nu, teiksim, līdz vienpadsmitiem. Tikai uzvedieties, kā nākas! — Viņš pievērsās Serjoginam un, nekautrēdamies pilota, paskaidroja: — Staigādams pa pilsētu, viņš nomierināsies. Bet, ja visu šo laiku pavadīs gaidās, sāks nervozēt… Mēs tikmēr pa- gūsim sagatavoties summārajai analīzei. — Un, pievērsies atkal Rogovam, nobeidza: — Tikai ;neaizkavējieties!
Rogovs pamāja ar galvu.
— Es laikam aizbraukšu tikai uz kosmodromu, — viņš teica. — Gribas paskatīties uz kuģiem.
— Lai notiek, ja jau jums tā patīk. Tātad vienpadsmitos šeit — institūtā!
Rogovs pamāja vēlreiz. Viņš piegāja pie durvīm. Tās noklikšķēja un ieslīdēja sienā. Rogovs izdarīja strauju kustību, atliekdamies kā bokseris, kas izvairās no pretinieka sitiena. Mirkli pamīņājies uz vietas, viņš apņēmīgi spēra soli uz priekšu un izgāja gaitenī. Durvis klusi saslēdzās.