6

Domīgi nolūkojies uz pilota stalto augumu, Govors pa­šūpoja galvu un, tikko durvis bija aizvērušās, teica:

—    Līdz pat vecumam mūsos tomēr saglabājas daudz bērnišķīga. Vai zināt, Serjogin, man ļoti gribētos viņu panākt. Es jūtos kā bērns, kas baidās izlaist no rokām jaunu rotaļlietu… Smieklīgi! — Viņš uz brīdi apklusa. — Bet mūsu pilots, šķiet, ir sācis saprast… Vai redzējāt, cik piesardzīgi viņš izgāja ārā? Jā, nemirstība nav joks…

—    Ekstraklases pilots, — Serjogins teica. — Ko gan tas nozīmē? Šādos apstākļos it nekā! Te ir jābūt ekstrakla­ses cilvēkam.

—    Nebūt nē. Ekstraklase ir kaut kas ārkārtējs. Tur­pretim nemirstība — es domāju bioloģisko nemirstību — nevar būt ārkārtēja parādība. Tai jāpieder vai nu visiem, vai arī nevienam. Tāpat kā cilvēkus masveidīgi potē pret bakām, viņi jāpotē arī pret nāvi. Pretējā gadījumā nemir­stība tūdaļ pārvērtīsies par balvu. Bet tas nedrīkst notikt.

—   Tāpēc ka balvu ne vienmēr saņem tas, kas to vis­vairāk pelnījis?

—    Nē, arī tas nav galvenais. Ir taču cita nemirstība — cilvēku atmiņā. Un to lielāko tiesu iegūst pelnīti. Bet, lūk, cilvēks nodzīvojis pāri par diviem simtiem gadu — un kas viņu pazīst? Pat mēs, speciālisti, ar viņu iepazināmies nejauši.