—    Man liekas, jūs sākat nožēlot…

—    Nožēlot? Nē. Es tikai baidos. Iedomājieties miljar­dus, desmitiem miljardu cilvēku, visu milzīgo cilvēci, kas līdzīgi Rogovam baidās iziet pa durvīm! — Viņš paraus­tīja plecus un iepleta rokas, it kā attēlodams cilvēku ap­jukumu.

—   Vai tad agrāk jūs neparedzējāt šādu iespēju?

—    Paredzēju! — Govors atgaiņājās. — Protams, pare­dzēju. Bet toreiz bija citādi. Es strādāju: manā priekšā bija dižena zinātniska problēma, patiesi gigantisks uzdevums. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka to izdosies atrisināt tik drīz. Tās ir dažādas lietas: risināt abstraktu problēmu vai pēkšņi sadurties ar nepieciešamību praktiski pielietot kādu atrisinājumu^

—   Nekas! — Serjogins iesaucās. — Vēl nav par vēlu! Vēl ir iespējams neko nedarīt.

Govors palūkojās uz viņu tā, it kā Serjogins būtu jucis.

—   Labs ir, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Sapulciniet līdzstrādniekus. Sagatavojiet visu aparatūru. Darba būs ļoti daudz. O, beidzot mums būs īsts darbs!

—    Pagaidiet! Bet kā tad paliek ar jūsu šaubām…

— Mjā, — Govors nopūtās. — Cerēsim, ka tās ir tikai manā organismā notiekošo sklerotisko procesu rezultāts. Veca muļķa bailes. Gribas ticēt, ka nemirstība tomēr būs solis uz labāku nākotni.

7

Pie lifta durvīm Rogovs apstājās. Mirkli vēlāk tās dūk­damas atvērās un kabīnē iedegās gaisma.