Rogovs jopro­jām stāvēja nekustīgi, ar pirkstiem aptvēris zodu. Aiz muguras kāds pieklājīgi ieklepojās. Rogovs steidzīgi pa­spēra soli sānis. Cilvēks pagāja viņam garām, iekāpa ka­bīnē un no turienes uzmeta pilotam jautājošu skatienu. Pievēris acis, Rogovs lēni pakratīja galvu. Durvis aizvē­rās. Pilota lūpas savilkās mulsā smaidā.

Ātrgaitas lifts varēja norauties no trosēm un iegāzties šahtā. Avārijas bremzes varēja neiedarboties. Kritiens no tāda augstuma nozīmēja drošu nāvi.

Bet nāve pēkšņi bija kļuvusi biedinoša: tā taču vairs nebija neizbēgama!

Rogovs nokāpa pa trepēm. Tā bija lēnāk, toties drošāk.

Brīdi pilots pastāvēja pie izejas, neuzdrošinādamies do­ties tālāk. Kādreiz viņš bija dzirdējis, ka uz ielas cilvēkam kaut kas uzkritis uz galvas un cilvēks nomiris.

Ja labi padomā, iet ārā diezin vai būtu prātīgi. Vaja­dzētu atgriezties pie Govora un iekārtoties kādā no insti­tūta palātām, kur viņam būs garantēta maksimāla dro­šība …

Rogovs pagriezās, bet šajā mirklī atcerējās, ka augšā atkal jābrauc ar liftu. Nē, uz ielas, šķiet, tomēr bija drošāk.

Viņš piesardzīgi tuvojās durvīm, pa kurām ļaudis nāca un gāja. Viņi nebaidījās. Viņi zināja, ka no nāves tie neizbēgs. Un šī doma bija tik ļoti ierasta, ka viņi to pat neapzinājās. Jā, cilvēki pastāvīgi riskē tāpēc, ka viņu dzīve ir īsa.