—   Tad ejam pie viņa!

—   Es tikai gribu jūs brīdināt…

—    Neko nevēlos dzirdēt, — Govors atcirta. — Galu galā — vai man ir tiesības parunāt ar viņu?

Straujiem soļiem, kas nepavisam neatbilda direktora vecumam, Govors šķērsoja kabinetu un raušus atrāva dur­vis uz blakus telpu.

2

Sirmgalvis piecēlās un devās Govoram pretim. Viņa garo, kaulaino seju klāja sausa āda ar sīkām, sarkanām dzīsliņām. Vecis centās izslieties pilnā augumā, taču gadu nasta bija pārāk smaga un viņš, joprojām sakumpis, ne­droši spēra dažus soļus uz priekšu.

—    Es atnācu, Govor, — viņš teica drebošā balsī, juz­dams, ka radīt labvēlīgu iespaidu nav izdevies. — Es at­nācu. Kādreiz tu apsolīji manā labā izdarīt visu, ko vien palūgšu. Tad lūk, es gribu, lai tu ņemtu mani par pilotu.

—   Nu, nu, — Govors nomurmināja, īgni uzsizdams sev pa gurniem. — Nu, nu, tikai tā man vēl trūka.

—    Esmu tikai nedaudz vecāks par tevi, Govor, — sirm­galvis turpināja. — Un lidoju tīri pieklājīgi, vai ne? Nē, tu pasaki bez aplinkiem: vai es lidoju slikti? Atceries! Citi to droši vien ir aizmirsuši, tie mani neņems. Bet tu taču nebūsi aizmirsis! Un tu mani ņemsi, Govor. — Viņš runāja arvien ātrāk, cenzdamies nepieļaut iebildumus.

— Pašreiz tev nav pilota. Es to uzzināju. Lūk, mana ap­liecība … — Ar stīviem, mezglainiem pirkstiem vecis rak­ņājās kabatā. — Tiesa, tajā ir šis nolāpītais zīmogs, bet tu to izdzēsīsi! Vai ne, Govor!