Govors nopūtās un īgni pašķielēja uz Serjoginu. Tad viņš piegāja pie sirmgalvja, atbīdīja viņa dokumentus un apkampa veco vīru.
— Sēdies, — viņš teica. — Sēdies, un parunāsimies vēlreiz. Kaut gan laika man ir maz, velnišķīgi maz.
— Pazīstu tevi. — Sirmgalvis sīki ieķiķinājās. — Ja dzird pieminam velnu, tas nozīmē, ka Govors nav tālu jāmeklē. Bet tu, kā redzu, arī sāc nosirmot, — viņš ne bez gandarījuma atzīmēja.
— Tas ir dabisks process, — Govors neapmierināts norūca. — Labāk parunāsim par lietu. Tātad tu, vecais nemiera putns, joprojām gribi lidot? Lai gan pats skaidri zini, ka nelidosi. Visas komisijas, sākot ar psihologiem …
— Un tomēr es lūdzu: ņem manus dokumentus…
— Tik un tā neviens tevi nelaidīs izplatījumā.
— Ja gribēsi, laidīs! No tevis visi baidās: un ja nu tiešām tu atradīsi paņēmienu, kā padarīt cilvēkus nemirstīgus? Tad katram gribēsies nokļūt tuvāk rindas sākumam … Nē, ja teiksi, ka gribi lidot ar mani un tikai ar mani, neviens neiedrošināsies tev runāt pretim.
— Mani pat neuzklausīs. — Govors, šķiet, nebija par to sevišķi pārliecināts.
— Bet tu taču mani uzklausi! — Sirmgalvis atkal ieķiķinājās. — Jā, dārgais, arī tev gadi nepaiet secen. Agrāk tu ne mirkli nebūtu klausījies. Būtu pavēlējis, lai mani nogādā mājās, un punkts.
— Nu, nu, veco zēn, vai tad tev mājās ir slikti? Tu esi nolidojis tik daudz, ka pietiktu diviem mūžiem. Tikai desmit gadus tu dzīvo uz Zemes. Un kas vainas? Paradīze, ne dzīve! Pelnīta atpūta. Es tiešām esmu gatavs tavā labā izdarīt visu, bet tikai atmosfēras robežās. Aiz tām tevi nelaidīs pat kā pasažieri!