Jau bija dzirdama zirgu zviegšana. Tad zēns pārskrēja pāri jumtam līdz viņam galam, izvilka no svārkiem mutautu un izpleta to. Un, kad nosvīdušie zirgi līda pāri jumta malai 1111 vilciens nopakaļ, Emīls pacēla izplesto mut­autu pāri galvai un lēca tukšumā. Viņš vēl dzirdēja, kā vil­ciens sagāž dūmeņus. Uz brīdi viņš zaudēja dzirdi un redzi.

Un tad — bac! — viņš nokrita pļavā.

Noguris, aizvērtām acīm viņš mirkli palika guļam un lab­prāt būtu sapņojis skaistu sapni. Bet, tā kā viņš vēl nebija pilnīgi nomierinājies, tad paskatījās augšup uz lielo namu un ieraudzīja, ka uz jumta visi deviņi zirgi atver lietussargus. Po­licistam Ješkem arī bija lietussargs, un viņš ar to skubināja zirgus. Tie saslējās pakaļkājās, iešūpojās un metās dziļumā. Nu vilciens planēja lejā uz pļavu un auga arvien lielāks un lielāks.

Emīls pielēca kājās un joza pāri pļavai uz stikla dzirnavām. Tās bija caurspīdīgas, un viņš ieraudzīja iekšā māti, kas pat­laban mazgāja Augustina kundzei matus. Paldies dievam, viņš nodomāja un ieskrēja pa sētas durvīm dzirnavās.

—   Mammucīt! — viņš iesaucās. — Ko lai es tagad iesāku?

—   Kas noticis, manu zēn? — māte jautāja, nepārstādama mazgāt matus.

—   Paskaties jel caur sienu!