Tišbeina kundze palūkojās ārā un ieraudzīja, ka zirgi un vilciens nolaižas pļavā un tūlīt sāk auļot uz dzirnavām.
— Tas taču ir policists Ješke, — māte sacīja un izbrīnījusies nogrozīja galvu.
— Viņš visu laiku kā vājprātīgs drāžas man pakaļ!
— Nu un kas par to?
— Es nesen Obermarktā lielhercogam Kārlim ar šķībo vaigu uzkrāsoju sarkanu degunu un padegunē uzzīmēju ūsas.
- Jā, kur gan citur tu tās ūsas varēji zīmēt? — Augustina Kundze apvaicājās un iespurdzās.
- Citur nekur, Augustina kundze. Bet tas jau nav tas Jau- iukais. Viņš gribēja arī zināt, kas vēl tur bijuši. Un to es viņam nevaru teikt. Tā taču ir godalieta.
Emīlam taisnība, — māte noteica, — bet ko lai mēs tagad darām?
— Ieslēdziet motoru, mīļā Tišbeina kundze, — Augustina kundze sacīja.
Emīla māte nospieda pie galda kādu sviru, un tūlīt visi četri dzirnavu spārni sāka griezties. Un, tā kā spīdēja saule un spārni bija no stikla, tad tie mirdzēja un laistījās tik spoži, ka apžilbināja acis. Un, kad šie deviņi zirgi ar savu vilcienu bija pieauļojuši klāt, tie k|uva tramīgi, saslējās stāvus un negribēja tālāk spert ne soli. Policists Ješke tā lādējās, ka bija dzirdams pat cauri stikla sienām. Bet zirgi nekustējās ne no vietas.