— Nu jā, bet tagad ļaujiet arī man teikt kādu vārdu, — es iebilstu. — Redziet, kaut gan Sillers nekad mūžā nav bijis Šveicē, tomēr viņa luga par Vilhelmu Tellu pilnīgi saskan ar īstenību.
— Tad jau viņš pirms tam ir lasījis pavārgrāmatas, — Nītenfīrs nospriež.
— Pavārgrāmatas?
— Protams! Tur viss atrodams. Cik augsti kalni ir Šveicē. Un kad kūst sniegs. Un kā izskatās, kad virs Fīrvaldšteterezera ir negaiss. Un kā tas bija, kad zemnieki sacēlās pret gubernatoru Gesleru.
— Tad jums gan ir taisnība, — es atbildu, — to Sillers patiešām būs darījis.
— Nu redziet, — Nītenfīrs man paskaidro un sit mušai ar salveti, — redziet, ja jūs darīsiet tieši tāpat un iepriekš izlasīsiet daudz grāmatu, varēsiet, protams, uzrakstīt arī savus ķenguru stāstus par Austrāliju.
— Man nav ne mazākās patikas to darīt. Ja man būtu nauda, es labprāt aizbrauktu tur un visu uz vietas vērīgi apskatītu. Bet lasīt grāmatas, ak …
— Tad es jums došu vērtīgu padomu, — viņš saka, — vislabāk būs, ja rakstīsiet par lietām, kuras jūs pazīstat. Tātad — par metro, viesnīcām un līdzīgām lietām. Un par bērniem, kas jums ik dienas skrien garām un kādi mēs paši kādreiz bijām.