Dari to! Emīls mudināja. — Bet nāc drīz atpakaļ. KO tad tas tips sadomās iet prom. Un tad man, pats par sevi saprotams, viņam jāseko. Un, kad tu atgriezīsies, es jau būšu ga bala.
Skaidrs! Es nekavēšos! Vari paļauties! Turklāt šis bendesmaiss Josti kafejnīcā ēd putotas olas un citus smalkus ēdienus. Kādu laiciņu viņš tur vel paliks. Tātad uz redzi, Emīl! Zini, es nāvīgi priecājos. Tas tik būs traks numurs! — Un viņš joza prom.
Emīls jutas ārkārtīgi atvieglots. Ķeza ir un paliek ķeza. liet, ja uzrodas draugi, kas gatavi aiz laba prāta palīdzēt, tad tas ir liels mierinājums.
Zens neizlaida no acīm zagli, kas ēda ar lielu baudu, — laikam jau teieja Emīla mātes ietaupījumus. Emīls vienīgi baidijas, ka šis nelietis varētu piecelties un pazust. Tad nedz Gustavs, nedz viņa taure nespētu neko līdzēt.
Bet Grundeisa kungs bija tik laipns un palika. Protams, ja viņš būtu kaut ko nojautis par briestošo sazvērestību, tad viņš pasūtītu sev vismaz lidmašīnu. Jo patlaban lieta pamazām kļuva nopietna …
Pēc desmit minūtēm Emīls atkal sadzirdēja autotauri. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka vismaz divi duči zēnu ar Gustavu priekšgalā soļoja šurp pa Trautenavas ielu.
— Stāt! Nu ko tu tagad teiksi? — Gustavs noprasīja, un seja viņam staroja.
— Esmu aizkustināts, — Emīls atteica un aiz laimes iebukņīja Gustavam sānos.
— Tā, mani kungi! Tas ir Emīls no Neištates. Pārējo es jums jau esmu pastāstījis. Tur viņā pusē sēž tas nelietis, kas viņam izvilcis naudu. Tas pa labi pie apmales, ar melno katliņu uz paura. Ja mēs tam zellim ļausim aizmukt, tad būsim īsti aitasgalvas. Skaidrs?