—   Nekur viņš neaizmuks, Gustav! — sacīja zēns ar raga brillēm.

—   Tas ir Profesors, — Gustavs paskaidroja. Emīls sniedza viņam roku.

Tad viņu pēc kārtas iepazīstināja ar visu baru.

—   Tā, — Profesors teica, — tagad piedosim gāzi. Aiziet! Vispirms — naudu šurp!

Katrs deva, cik viņam bija. Nauda bira Emīla cepurē. Bija pat viena vesela marka. To iedeva pavisam mazs puisēns, ko sauca par Otrdieni. Aiz prieka viņš lēkāja no vienas kājas uz otru, jo beigās viņam tika atļauts visu naudu pārskaitīt.

—   Mūsu kapitāls, — viņš pavēstīja uzmanīgajiem klausī­tājiem, — ir piecas markas un septiņdesmit feniņi. Labāk būtu, ja mēs naudu sadalītu trim cilvēkiem. Gadījumam, ja mums būtu jāšķiras.

—   Ļoti labi, — Profesors sacīja. Viņš un Emīls dabūja katrs divas markas. Gustavs — vienu marku septiņdesmit.

—   Lielais paldies, — Emīls sacīja, — ja mēs viņu notver­sim, es jums naudu atdošu. Ko mēs tagad darīsim? Man gri­bētos vispirms kaut kur nolikt koferi un puķes. Ja sāksies pa­kaļdzīšanās, tie nesamie briesmīgi traucēs.

—   Dod tos krāmus šurp, — Gustavs teica. — Es tūliņ tos aiznesīšu uz Josti kafejnīcu, nodošu bufetē un pie reizes nopē­tīšu zagļa kungu.