— Bet dari to izveicīgi, — Profesors ieteica. — Blēdis nedrīkst manīt, ka detektīvi viņam nonākuši uz pēdām. Tas apgrūtinātu sekošanu.
— Vai tu domā, ka esmu aptaurēts? — Gustavs norūca un aizjoza . . .
— Tam kungam ir smalks ģīmis, taisni kā no bildes, — viņš atgriezies pavēstīja. - Mantas nodevu drošās rokās. Tās mēs varam paņemt, kad mums bus parocīgi.
— Tagad, — Emīls ierosināja, — vajadzētu apspriest kaujas plānu. Tikai ne šeit. Tas būs pārāk uzkrītoši.
— Aiziesim uz Nikolsburgas laukumu, — Profesors ieteica. — Divi no mums paliks šeit pie avīžu kioska un uzmanīs, lai tas tips neaizšmauc. Piecus vai sešus mēs noliksim stafetē, kas tūlīt paziņos, ja kas atgadīsies. Tad mēs drāzīsim atpakaļ.
— Ļauj tikai man rīkoties! — Gustavs iesaucās un sāka organizēt sakaru nodaļu. — Es palikšu te pie kioska, — viņš sacīja Emīlam, — neraizējies! Mēs viņu projām nelaidīsim. Tikai pasteidzieties. Ir jau pāris minūšu pēc septiņiem. Tagad laidieties prom!
Viņš izvietoja sakarniekus. Pārējie ar Emīlu un Profesoru priekšgalā devās uz Nikolsburgas laukumu.
Devītā nodaļa
Detektīvi pulcējas
Viņi apsēdās apstādījumos uz diviem baltiem soliem un zemām dzelzs margām, kas iežogoja zālāju, un savilka nopietnas sejas. Zēns, kas bija iesaukts par Profesoru, acīmredzot šādu dienu bija gaidīt gaidījis. Viņš satvēra raga brilles tāpat kā viņa tēvs, justīcijas padomnieks, paknibinajas ap tam un klāstīja savu plānu.