—   Ir iespējams, — viņš iesāka, — ka apstākļi mums liek doties katram uz savu pusi. Tāpēc mums nepieciešama telefona centrāle. Kuram no jums ir telefons?

Pieteicās divpadsmit zēni.

—   Un kuram no tiem, kam ir telefons, ir saprātīgākie ve­cāki?

—   Laikam jau man! — iesaucās mazais Otrdienis.

—   Telefona numurs?

—   Bavārija 0579.

—   Te ir zīmulis un papīrs. Krumbīgel, sagatavo divdesmit zīmītes un uz katras uzraksti Otrdiena telefona numuru. Bet skaidri salasāmi! Un tad tu iedosi mums katram vienu zīmīti. Telefona centrāle vienmēr būs informēta, kur detektīvi atrodas un kas noticis. Un, kurš gribēs to uzzināt, tas piezvanīs maza­jam Otrdienim un saņems no viņa izsmeļošu paskaidrojumu.

—   Bet es taču neesmu mājās, — mazais Otrdienis iebilda.

—   Tu būsi mājās, — Profesors atbildēja. — Tiklīdz mūsu apspriede būs galā, tu dosies mājās un sēdēsi pie telefona.

—   Ak, es labprāt gribētu būt klāt, kad noziedznieku sa­ķers! Mazi puikas tādā reizē var noderēt.

—   Tu iesi mājās un sēdēsi pie telefona. Tas ir ļoti atbil­dīgs postenis.

—   Nu labi, ja jūs tā gribat.

Krumbīgels sadalīja zīmītes ar telefona numuru. Un katrs zēns savējo rūpīgi iebāza kabatā. Daži īpaši cītīgie tūlīt iemā­cījās numuru no galvas.