— Mums vajadzēs rezerves komandu, — Emīls ieteicās.
— Pats par sevi saprotams. Kas ķeršanā nebūs nodarbināts, tam jāpaliek šeit — Nikolsburgas laukumā. Ejiet pa reizei mājās un pastāstiet, ka šodien varbūt atgriezīsieties ļoti vēlu. Daži varētu arī pateikt, ka paliks pa nakti pie drauga. Lai mums būtu rezervisti un papildspēki, ja vajāšana ievilktos līdz rītam. Gustavs, Krumbīgels, Arnolds Mitencveijs, viņa brālis un es piezvanīšu pa ceļam, ka nebūsim mājās … Jā, un Trau- gots ies līdzi Otrdienim kā sakarnieks un skries uz Nikolsburgas laukumu, ja kāds būs vajadzīgs. Tātad mums ir detektīvi, rezerves komanda, telefona centrāle un sakarnieks. Pagaidām tās ir visnepieciešamākās vienības.
— Mums vajadzēs arī ko ēdamu, — Emīls atgādināja. — Varbūt daži var aizskriet uz mājām un atstiept sviestmaizes.
— Kas dzīvo vistuvāk? — Profesors jautāja. — Aiziet! Mi- tencveij, Gerold, Fridrih Pirmais, Bruno, Ceriet — pazūdiet un atnesiet kaut ko graužamu!
Pieci zēni aizjoza.
— Ak jūs, aitasgalvas, jūs tik gvelžat par ēšanu, telefonu un gulēšanu ārpus mājas. Bet kā mēs to zelli dabūsim rokā, to jūs neapspriežat. Jūs… jūs plānā galdiņa urbēji! — Traugots auroja. Viņam neienāca prātā neviens stiprāks lamuvārds.
— Bet vai jums ir aparāts pirkstu nospiedumu noņemšanai? — Pecolds noprasīja. — Varbūt viņš bijis tik slīpēts un strādājis ar gumijas cimdiem. Tad neko nevarēs pierādīt. — Pecolds bija noskatījies jau divdesmit divas kriminālfilmas. Un tas, kā redzams, nebija nācis viņam par labu.