— Muļķības! — Traugots sašutis sacīja. — Viņi nolūkos izdevīgu brīdi un zagto naudu nozags!
— Blēņas! — Profesors paziņoja. — Ja mēs viņam nospersim šo naudu, mēs būsim tādi paši zagļi kā viņš!
— Nekļūsti smieklīgs! — Traugots iesaucās. —1 Ja man kāds kaut ko nozog un es savukārt viņam to nozogu atpakaļ, es taču neesmu nekāds zaglis!
— Tomēr tad tu esi zaglis, — Profesors apgalvoja.
— Nepūt pīlītes! — Traugots norūca.
— Profesoram, bez šaubām, taisnība, — Emīls iejaucās.
— Ja es kādam slepeni ko paņemu, es esmu zaglis. Vienalga, vai tas viņam pieder vai arī viņš man to papriekšu nozadzis.
— Pilnīgi pareizi, — Profesors noteica. — Esiet tik laipni un neturiet šeit gudras runas, kas neko nelīdz. Vajāšana uzsākta. Kā mēs šo blēdi piespiedīsim pie sienas, to vēl nevar zināt. Bet gan jau. Skaidrs ir tas, ka nauda viņam jāatdod brīvprātīgi. Zagt būtu idiotiski.
— To es nesaprotu, — mazais Otrdienis iebilda. — Kas pieder man, to taču es nevaru nozagt! Kas ir mans, tas ir mans, kaut arī tas atrastos svešā kabatā!
— Sīs atšķirības ir grūti apjēgt, — Profesors skaidroja,
— manis pēc tev morāli ir taisnība. Bet tiesa tevi tomēr sodītu. To nesaprot pat daudzi pieaugušie. Bet tā tas ir.