— Kā jums tīk, — Traugots noteica un paraustīja plecus.
— Un esiet uzmanīgi! Vai jūs mākat klusītiņām sekot? — Pecolds jautāja. — Citādi viņš pagriezīsies atpakaj un jūs ieraudzīs. Un tad — sveiki!
— Jā, uzmanīties vajag, — mazais Otrdienis apstiprināja.
— Tāpēc jau es domāju, ka jūs varētu mani izmantot. Es brīnišķīgi māku piezagties. Es būtu klusāks par policijas suni. Riet es arī māku.
— Kā tu Berlīnē lavīsics kādam pakaļ, lai tevi neviens neredz! — Emīls uztraucās. — Ja gribi sev pievērst uzmanību, tad sāc tik kādam sekot.
— Jums vajadzētu revolveri! — Pecolds ieteica. Viņš bija nelabojams ar saviem padomiem.
— Revolveris nepieciešams! — atsaucās kādi divi trīs.
— Nē, — Profesors noteica.
— Zaglim noteikti ir šaujamais, — Traugots bija gatavs ■derēt.
— Spēle patiešām ir bīstama, — Emīls atzina, — un, kam ir bail, lai iet labāk mājās.
— Vai tu ar to gribi teikt, ka es esmu gļēvulis? — Traugots noprasīja un kā cīkstonis nostājās pretī.
— Mierā! — Profesors uzsauca. — Plūkties varat rīt! Kas tā par kārtību? Jūs uzvedaties tiešām kā … kā bērni!
— Mēs jau arī esam bērni, — mazais Otrdienis bilda. Nu visi smējās.
— Patiesībā man vajadzētu uzrakstīt vecmāmiņai paris rindiņu. Jo maniem radiem nav ne jausmas, kur es esmu. Iespējams pat, ka viņi aizskrien uz policiju. Vai kāds nevarētu aiznest vēstuli, kamēr mēs dzenamies pakaļ šim tipam? Viņi dzīvo Sūmaņa ielā 15. Tas būtu ļoti laipni!