— Es varu, — pieteicās kāds puika, ko sauca par Bleieru. — Tikai raksti žigli, lai varu nokļūt tur, iekams namdurvis nav aizslēgtas. Es braukšu līdz Oranienburgas vārtiem. Ar metro. Kas iedos man skanošo?
Profesors iedeva viņam ceļanaudu. Turp un atpakaļ divdesmit feniņu. Emīls aizņēmās zīmuli un papīru. Viņš rakstīja:
Mīļā vecmāmiņ!
Jūs noteikti esat nobažījušies, kur es esmu palicis. Es atrodos Berlīnē. Bet diemžēl es nevaru vēl ierasties, man kārtojamas svarīgas darīšanas. Nejautājiet, kādas! Un neuztraucieties! Ķad viss būs nokārtots, es ieradīšos, un jau tagad priecājos par to. Zēns ar vēstuli ir mans draugs un zina, kur es atrodos. Bet viņš nedrīkst stāstīt, jo tas ir dienesta noslēpums. Sirsnīgi sveicieni ari tēvocim, krustmātei un Ponijai Cepurītei.
Tavs uzticīgais mazdēls Emīls.
P.S. Māmiņa liek sirsnīgi sveicināt. Puķes arī man ir Ildzi. Tās tu saņemsi, tiklīdz es ieradīšos.
Tad Emīls uzrakstīja vēl otrā pusē adresi, salocīja papīru un teica:
— Tikai nestāsti nevienam no manējiem, kur es atrodos un ka nauda ir pagalam. Tad man ies plāni!
— Labi jau, labi, Emīl! — Bleiers attrauca. — Dod šurp telegrammu! Kad būšu atpakaļ, piezvanīšu mazajam Otrdienim, lai dzirdētu, kas tikmēr noticis. Un pieteikšos rezerves komandā. — Tad viņš aizjoza.