Pa to laiku bija atgriezušies pieci zēni un atstiepuši sviestmaižu sainīšus. Gerolds atnesa pat veselu žāvētas desas luņķi. Viņš stāstīja, ka esot to dabūjis no mātes. Nu jā!
Sie pieci bija mājās ieminējušies, ka vēl pāris stundu palikšot laukā. Emīls sadalīja sviestmaizes, un katrs vajadzības, gadījumam iebāza vienu kabatā. Desa tika nodota Emīla ziņā.
Tad pieci citi zēni aizskrēja uz mājām lūgt atļauju ilgāk palikt laukā. Divi no viņiem neatgriezās. Laikam vecāki bija aizlieguši.
Profesors pateica paroli, lai tūlīt būtu zināms, ja kāds nak vai telefonē, ka viņš pieder pie šīs grupas. Parole bija: «Emīls!» To varēja viegli paturēt prātā.
Tad mazais Otrdienis ar sapīkušo sakarnieku Traugotu, novēlējuši detektīviem veiksmes, laidās prom. Profesors uzsauca Otrdienim nopakaļ lai viņa vietā piezvanot pa telefonu un pasakot tēvam, ka viņam, Profesoram, kaut kas steidzīgs darāms.
— Tad viņš nomierināsies un neko neiebildīs, — Profesors piezīmēja.
— Velna milti! — Emīls iesaucās. — Ir gan Berlīnē lieliski vecāki!
— Tikai neiedomājies, ka visi ir tik jauki, — Krumbīgels sacīja un pakasīja aiz auss.
— Tomēr, tomēr! Caurmērs ir gluži lietojams, Profesors piezīmēja. — Tas jau arī ir tas pratīgakais. Tā viņi netiek mānīti. Es savam vecajam kungam esmu apsolījis nedarīt neko, kas ir nepieklājīgi vai bīstami. Un, kamēr es šo solījumu turu, es varu darīt, ko gribu. Mans tēvs ir tīrais zelts.