— Bet atļaujiet, mīļais Nītenfīra kungs!
— Tas taču ir skaidrs kā diena, — viņš saka. — Neigebaueriem — viņi bieži apmeklē mūsu restorānu — reiz bija kalpone, kura nekad vēl nebija redzējusi, kā cep mājputnus. Pērnā gada ziemsvētkos viņai jācep zoss, bet Neigebauera kundze pa to laiku izgājusi iepirkties, un, kad nu kundze pārnāk mājās, tad tik bija ko redzēt! Kalpone bija uzlikusi uz pannas zosi tādu pašu, kādu nopirkusi tirgū, — ne apsvilinātu, ne uzšķērstu, ne iztīrītu. Smirdoņa bija šausmīga, nav ko teikt.
— Nu un tad? — es noprasu. — Jūs taču negribat apgalvot, ka cept zosis un rakstīt grāmatas ir viens un tas pats? Lūdzu, neapvainojieties, mīļais Nītenfīr, bet tad nu gan man jāsmejas.
Viņš pagaida, kamēr es izsmejos. Pārāk ilgi jau arī tas nevelkas. Un tad viņš saka:
— Jūsu Dienvidjūra, cilvēkēdāji, koraļļu rifi un citi brīnumi - tā ir jūsu zoss. Un romāns — tā ir jūsu panna, kurā jūs gribat cept Kluso okeānu, Pētersīliju un tīģerus. Un, tā kā jūs patlaban vēl nezināt, kā tādus lopiņus cep, tad var iznākt milzīga smirdoņa. Gluži tāpat kā Neigebaueru kalponei.
— Bet tā taču dara vairums rakstnieku! — es izsaucos.
— Labu apetīti! — tas ir viss, ko viņš saka.
Kādu brītiņu es prātoju. Tad es atkal sāku sarunu:
— Nītenfīra kungs, vai jūs pazīstat Šilleru?