Stacijas laukumā Tišbeina kundze ar dēlu izkāpa. Kamēr Emīls vilka lejā koferi no platformas, aizmugurē kāda dobja balss noducināja:
— Jūs laikam braucat uz Šveici?
Tas bija policists Ješke. Māte atbildēja:
— Nē, mans puika brauc uz kādu nedēļu pie radiem Berlīnē.
Emīlam metās tumši zils, gandrīz melns gar acīm. Jo viņam bija gaužām slikta sirdsapziņa. Nesen kāds ducis reālskolnieku pēc vingrošanas stundas upmalas pļavā bija slepus lielhercoga piemineklim, ko dēvēja par Kārli ar šķībo vaigu, uzbāzuši saltajā galvā vecu filca platmali. Un, tā kā Emīls bija labs zīmētājs, tad pārējie viņu bija pacēluši gaisā, un viņam vajadzēja ar krāsainiem zīmuļiem uzkrāsot lielhercogam sarkanu degunu un piķa melnas ūsas. Un, kamēr viņš vēl krāsoja, laukuma otrā galā it kā no zemes bija izlīdis policists Ješke!
Viņi bija aizšmaukuši zibens ātrumā. Tomēr zēni bažījās, vai Ješke nav viņus pazinis.
Bet policists Ješke neteica nekā, tikai novēlēja Emīlam laimīgu ceļu un apvaicājās mātei par viņas veselību un darbu.
Tomēr Emīls labi vis nejutās. Un, kad viņš stiepa savu koferi pāri tukšajam laukumam uz staciju, viņam kājas trīcēja. Kuru katru mirkli varēja sagaidīt, ka Ješke pēkšņi aiz muguras uzbrēks: «Emīl Tišbein, tu esi apcietināts! Rokas augšā!» Taču nekas nenotika. Varbūt policists bija nolēmis pagaidīt, kamēr Emīls pārbrauks?