— Šilleru? Vai jūs domājat to Šilleru, kas ir Mežpils alus darītavā noliktavas pārzinis?
— Ne jau to! — es attraucu. — Bet gan dzejnieku Fridrihu fon Šilleru, kurš pirms vairāk nekā simt gadiem sarakstījis milzums lugu.
— Ak tā! To Šilleru, kam tie daudzie pieminekļi!
— Pareizi. Viņš uzrakstījis lugu «Vilhelms Tells», kuras darbība norisinās Šveicē. Agrāk skolēniem par šo lugu allaž vajadzēja rakstīt sacerējumus.
— Mums tāpat, — Nītenfīrs saka, — Tellu es zinu. Lieliska drāma, patiešām. Tas ir jāatzīst. Viss ir pareizi. Vienīgi tie sacerējumi bija kaut kas briesmīgs. Vienu es vēl atceros. Tas bija tāds: «Kādēļ Tells nedrebēja, kad viņš tēmēja uz ābolu?» Es toreiz dabūju piecnieku. Vispār sacerējumi man nekad...
— Nu jā, bet tagad ļaujiet arī man teikt kādu vārdu, — es iebilstu. — Redziet, kaut gan Šillers nekad mūžā nav bijis Šveicē, tomēr viņa luga par Vilhelmu Tellu pilnīgi saskan ar īstenību.
— Tad jau viņš pirms tam ir lasījis pavārgrāmatas, — Nītenfīrs nospriež.
— Pavārgrāmatas?
— Protams! Tur viss atrodams. Cik augsti kalni ir Šveicē. Un kad kūst sniegs. Un kā izskatās, kad virs Fīrvaldšteterezera ir negaiss. Un kā tas bija, kad zemnieki sacēlās pret gubernatoru Gesleru.
— Tad jums gan ir taisnība, — es atbildu, — to Šillers patiešām būs darījis.
— Nu redziet, — Nītenfīrs man paskaidro un sit mušai ar salveti, — redziet, ja jūs darīsiet tieši tāpat un iepriekš izlasīsiet daudz grāmatu, varēsiet, protams, uzrakstīt arī savus ķenguru stāstus par Austrāliju.