— Man nav ne mazākās patikas to darīt. Ja man būtu nauda, es labprāt aizbrauktu tur un visu uz vietas vērīgi apskatītu. Bet lasīt grāmatas, ak...
— Tad es jums došu vērtīgu padomu, — viņš saka, — vislabāk būs, ja rakstīsiet par lietām, kuras jūs pazīstat. Tātad — par metro, viesnīcām un līdzīgām lietām. Un par bērniem, kas jums ik dienas skrien garām un kādi mēs paši kādreiz bijām.
— Bet kāds vīrs, kam ir liela, plata bārda un kas bērnus pazīst kā savus piecus pirkstus, man noteikti apgalvoja, ka tādi stāsti bērniem nepatīkot!
— Nieki! — Nītenfīra kungs norūc. — Paļaujieties uz to, ko es jums saku. Galu galā man arī ir bērni. Divi puikas un viena meitene. Un, kad es viņiem savā brīvdienā stāstu, kas noticis šeit, restorānā, piemēram, kā dažs aiziet, nesamaksājis tēriņu, vai kā toreiz iereibušais viesis, gribēdams iecirst pļauku mazajam cigarešu pārdevējam, trāpīja kādai smalkai dāmai, kas nejauši gāja garām, tad mani bērni, varat man ticēt, klausās atplestām mutēm.
— Jūs tā domājat, Nītenfīra kungs? — es vilcinādamies saku.
— Noteikti! Par to jūs varat būt drošs, Kestnera kungs, — viņš uzsauc un pazūd, jo kāds viesis skaļi šķindina ar nazi pie glāzes un grib maksāt.
Un īstenībā tikai tāpēc, ka vecākais viesmīlis Nītenfīrs tā vēlējās, es uzrakstīju stāstu par lietām, kuras mēs, jūs un es, labi pazīstam.