— Ja tas būtu mans dēls, es būtu ļoti ļoti norūpējies.
— Par to es nešaubos, — māte strupi noteica un galīgi zaudēja ticību šim ārstam. Viņa paļāvās uz doktoru Krofordu, kurš pēc abu svešo ārstu aiziešanas sacīja:
— Misis Maršala, neviens nevar pateikt, vai jūsu dēls izveseļosies vai kļūs kroplis, dzīvos vai mirs. Es ceru, ka viņš paliks dzīvs, tomēr tas ir dieva rokās.
Šie vārdi nomierināja manu māti, bet uz tēvu iedarbojās pavisam citādi. Viņš pateica, ka doktors Krofords, kā pats apliecinājis, nekā nezinot par bērnu trieku.
— Ja ārsti atzīst, ka slimnieks ir dieva rokās, tad skaidrs, ka tam beigas, — viņš sacīja.
Tomēr doktoram Krofordām vajadzēja nolemt, ko darīt ar manām savilktajām kājām. Pienācis pie manas gultas, viņš norūpējies neziņā pakšķināja ar saviem resnajiem pirkstiem pa mazgājamā galdiņa marmora virsu un klusēdams raudzījās manī. Māte stāvēja viņam blakus, sasprindzināta un klusa, kā cietumnieks, kas gaida spriedumu.
— Redziet, misis Maršala, ar tām kājām … H-m-m, jā . . . Diemžēl, ir tikai viens līdzeklis. Viņš ir dūšīgs zēns. Laimīgā kārtā. Mums jāiztaisno viņa kājas. Tas iespējams vienīgi ar spēku. Tās ar spēku jāizstiepj taisnas. Jautājums tikai — kā? Vislabākais, man šķiet, būs noguldīt viņu ik rītus uz galda, un tad jums ar savu svaru jāspiež viņa ceļi, kamēr kājas iztaisnojas. Kājām jāpieskaras pie galda. Teiksim, trīs reizes. Jā, es domāju, ar trim reizēm pietiks. Teiksim, pirmajā dienā divas reizes.