— Vai tas būs ļoti sāpīgi? — māte jautāja.
— Diemžēl. — Doktors Krofords brīdi klusēja, tad piebilda: — Jums vajadzēs būt ļoti dūšīgai.
Ik rītus, kad māte noguldīja mani augšpēdu uz virtuves galda, es lūkojos uz izbiedētajiem zirgiem gravīrā, kas karājās virs kamīna. Tur bija attēloti divi zirgi, balts un melns, kuri bailēs kļāvās viens pie otra, un asi lauzta zibens šautra šāvās no tumšiem negaisa mākoņiem turpat dažas pēdas no viņu izplestajām nāsīm. Citā gravīrā pie pretējās sienas bija redzami šie paši zirgi mežonīgos auļos, ar izstieptām kājām kā šūpuļzirgiem un plīvojošām krēpēm.
Mans tēvs, kurš visas gleznas uzņēma ļoti nopiet^» dažreiz mēdza stāvēt un raudzīties uz šiem zi.r Jlem ' piemiedzis vienu aci, lai labāk varētu koncer-ir Rien novērtējot zirgus. Viņš
Reiz viņš man sacīja: priekšu.
— Tie ir gan arābu zirgi, bet nav tlr«*z stiepis, iesalam ķēvei ir nospiedumi. Paskaties uz -* zirgam- Mēs
Es necietu, ka šos zirgus nonie^ y ien pašķīda uz daudz nozīmēja. Katru rītu es līdz ar dzelzi apkal- zibens šautrai līdzīgajām sāpēm. M saplūda, kļuva par vienām kopīgām bЈlc 'Pnos nekad noja mūs kopīgajā nelaimē. . . jbrāzumi koka