mātes mēģi­nājumus atdzīvināt manas kājas, masējot tās ar degvīnu un olīveļļu — tādu dziedniecības līdzekli bija ieteikusi skolotāja sieva, kura apgalvoja, ka viņa ar to izārstēju­sies no reimatisma, — taču vēlāk nolēma, ka «tas kaitēt nekaitēšot», un vairs neinteresējās par manām nekustī­gajām kājām, kamēr nebija noskaidrojis, kādas kompli­kācijas pārcietuši šīs slimības upuri Melburnā.

Doktors Krofords dzīvoja Balungā, četras jūdzes no mūsu mājām, un pie tālāko apgabalu pacientiem devās tikai ārkārtīgi sarežģītos gadījumos. Viņš brauca kab­rioletā ar kūtru, sirmu zirgu, šad tad palocīdams galvu vai pamādams ar pātagu, sasveicinoties ar pretimnācē­jiem, un izskatījās sevišķi iespaidīgs, iezīmēdamies pret mazliet pacelto ratu jumtu, kas bija izsists ar zilu filcu un robiņiem gar malām. Kabrioletā viņš likās līdzīgs

bagātam fermerim, gan ne tādam, kam ir kabriolets ar gumijas riepām.

Viņš bija cilvēks, kas visai labi pārzināja vienkāršā­kās slimības,

«Es varu droši sacīt, misis Maršala, ka jūsu dēlam nav masalas.»

Taču poliomielīts bija viena no tām slimībām, par kurām viņš zināja ļoti maz. Kad es saslimu, viņš pieai­cināja par konsultantiem vēl divus ārstus, un viens no tiem konstatēja, ka man esot bērnu trieka.

Šis ārsts ar savām šķietami plašajām zināšanām atstāja labu iespaidu uz manu māti, un viņa apjau­tājās sīkāk par slimību, taču viss, ko ārsts varēja pa­sacīt, bija: