Mana māte uzlika abas rokas uz manie® citu. Māte, ceļiem un, cieši samiegusi acis, lai aiztureru >_ 1 iela visu svaru spieda manas kājas uz leju, kamēr noteica nas atradās uz galda. Kamēr manas kājas zem ir. svara stiepās taisnas, pirksti izpletās un tad atkal saliecās kā putna nagi. Kad cīpslas pacelēs sāka stiepties, es skaļi kliedzu, plaši ieplestām acīm stingi vērdamies izbiedētajos zirgos gravīrā virs kamīna. Kamēr mani pirksti krampjaini raustījās un locījās, es žēlojos šiem zirgiem:
— Ai, zirgi, zirgi, zirgi… Ai, zirgi, zirgi. . .
uz brīdi aizklāja mūsu zirgu kāju saceltie putekļi, taču es tos neredzēju. Es gulēju, atslējis galvu pret mātes plecu, kamēr viņa trīs stundas vēlāk mani pamodināja.
Zem ratu riteņiem čirkstēja grants slimnīcas pagalmā, un es piecēlos sēdus un lūkojos uz balto ēku ar šaurajiem logiem un savādu smaržu.
Pa vaļējām durvīm varēju redzēt tumšu, spodru grīdu un postamentu, uz kura atradās vāze ar puķēm. Mājā valdīja klusums, dīvains miers, kas mani biedēja.
Istabā, kurā tēvs mani ienesa, gar sienu stiepās polsterēts sēdeklis un vienā stūrī atradās rakstāmgalds. Pie tā sēdēja māsa, kura uzdeva tēvam krietni daudz jautājumu. Atbildes viņa ierakstīja žurnālā, un tēvs vēroja viņu, tāpal kā būtu vērojis niķīgu zirgu, kas pieglaudis ausis.