Kad viņa bija izgājusi no istabas, paņemdama līdzi žurnālu, tēvs sacīja mātei:

—    Šādās iestādēs man vienmēr ir tāda sajūta, it kā es varētu pasūtīt viņus visus pie velna. Viņi visu tik sīki grib izpētīt, novelk kā govij ādu — pārāk daudz jautā. Pašam sāk likties, ka nevajadzētu būt šeit, it kā es viņus apmānītu. Es nezinu …

Pēc brītiņa māsa atgriezās kopā ar sanitāru, kurš aiznesa mani, pēc tam kad māte bija apsolījusi, ka atnākšot apraudzīt mani gultā.

Sanitārs .bija ģērbies brūnā halātā. Viņam bija sar­kana, krunkaina seja, un viņš raudzījās manī tā, it kā es nebūtu zēns, bet grūti atrisināms uzdevums. Ienesis mani vannas istabā, viņš ielika mani siltā vannā. Tad apsēdās uz ķeblīša un sāka tīt cigareti. Aizsmēķējis viņš jautāja man:

—    Kad tu pēdējo reizi mazgājies?

—  Šorīt, — es atbildēju.

—    Nu tad pagūli mazliet vannā. Ar to pietiks.

Vēlāk es sēdēju vēsajā, tīrajā gultā, kur viņš mani

bija novietojis, un lūdzos, lai māte neiet projām. Mat­racis bija ciets un stīvs, un es nevarēju savīstīt segas sev apkārt. Zem šīm segām nebūs ne siltu iedobumu, ne arī līkumotu taciņu — kā mājās vatētajai segai, — kur ripināt marmora bumbiņas. Šeit mani nesargāja pazīstamās sienas un es nedzirdēju ne suņus rejam, ne