zirgus gremojam ekseļus. Tas viss piederējās pie manām mājām, un šinī brīdī man visa tā neizsakāmi trūka.
Tēvs jau bija atsveicinājies no manis, bet māte vēl kavējās. Piepeši viņa strauji noskūpstīja mani un aizgāja, un man likās neticami, ka viņa tā spēja rīkoties. Man šķita, ka viņa to nedara aiz savas gribas, bet viņu piespiež kādi pēkšņi radušies briesmīgi apstākļi, pret ko viņa nespēj cīnīties. Es neiekliedzos, nelūdzu viņu atgriezties, kaut gan tieši to vēlējos. Es noskatījos, kā viņa aiziet, un nebija manos spēkos viņu atturēt.
Kad māte bija aizgājusi, vīrietis blakus gultā brītiņu vēroja mani klusēdams, tad jautāja:
— Kāpēc tu raudi?
— Es gribu uz mājām.
— To mēs visi gribam, — viņš sacīja, tad pacēla acis pret griestiem, nopūtās un atkārtoja: — Jā, to mēs visi gribam.
Palātā, kurā mēs gulējām, bija spoža grīda, gaiš- lirūna starp gultām un istabas vidū, bet tumša un mirdzoša pagultēs, kur kopēju kājas nenobružāja vasko- jumu.
Pie divām pretējām sienām rindā stāvēja baltas metālā gultas uz tievām kājām ar ritenīšiem apakšā. Kad kopējas pabīdīja gultas, ritenīši griezās līdzi un bija ieberzuši grīdā bedrītes visapkārt katrai gultas kājai.