Segas un palagi bija cieši pārstiepti slimniekam, un malas pabāztas zem matrača, tā izveidojot gulētājam it kā pārsējumu.

Palātā bija četrpadsmit vīru. Es biju vienīgais bērns. Pēc manas mātes aiziešanas daži no šiem vīriem uzru­nāja mani un sacīja, lai nebēdājoties.

—   Tev šeit būs labi, — kāds teica, — mēs par tevi rūpēsimies.

Viņi apjautājās, kas man kaišot, un, kad es pastās­tīju, sākās sarunas par bērnu trieku, un kāds sacīja, tā esot slepkavība.

—   Tā ir tīrā slepkavība, — viņš sacīja. — Nudien! īsta slepkavība.

Šī piezīme pacēla manu pašapziņu, un man iepatikās vīrs, kas to pateica. Es neuzskatīju savu slimību par no­pietnu, tikai par pārejošu traucēkli, un nākamajās dienās saīgu un dusmojos, kad uznāca sāpes, pat kritu izmisumā, taču, kad sāpes mitējās, es drīz vien tās aiz­mirsu. Es nekad ilgi nepaliku nomāktā garastāvoklī. Apkārt bija pārāk daudz interesanta.

Es biju patīkami pārsteigts, redzēdams, kādu iespaidu mana slimība atstāja uz cilvēkiem, kas stāvēja pie manas gultas, raudzīdamies manī ar bēdīgām se­jām, un manu slimību uzskatīja par briesmīgu nelaimi. Man likās, ka esmu ievērojams cilvēks, un es jutos apmierināts.

— Tu esi dūšīgs zēns, — viņi sacīja, noliekdamies un noskūpstīdami mani, un tad noskumuši gāja projām.