Man šis piedēvētais dūšīgums bija neatminama mīkla. Nosaukt par dūšīgu taču bija tas pats, kas apbalvot ar kādu goda zīmi. Kad apmeklētāji nosauca mani par dūšīgu, es vienmēr centos sataisīt nopietnu seju, jo parastā priecīgā izteiksme likās nepiemērota šim apzīmējumam.
Tomēr es arvien uztraucos, ka šī viltība nenāk gaismā, un samulsu, kad nācās saņemt šo apzīmējumu, ko es apzinājos nepelnītu. Mājās, kad pele skribinājās manā istabā aiz sienas dēļiem, es baidījos un naktī nedrīkstēju iziet ārā padzerties, baidīdamies no tumsas. Dažreiz man ienāca prātā: ko gan tie ļaudis domātu, ja to zinātu?
Taču ļaudis neatlaidīgi apgalvoja, ka es esot dūšīgs, un es uzņēmu to ar slepenu lepnumu, kaut arī ne bez zināmas vainas apziņas.
Dažu dienu laikā es pilnīgi apradu ar palātu un tās iemītniekiem un sāku justies pārāks par jaunajiem slimniekiem, kuri apmulsa, kad, palātā ienākot, pretī vērās daudzas sejas, skuma pēc mājām un ilgojās gulēt savās ierastajās gultās.
Slimnieki reizēm pajokojās par mani, reizēm pamācīja, kā jau pieaugušie bērnu, vai tāpat vien kaut ko uzsauca, kad nebija nekā cita ko runāt. Es ticēju visam, ko viņi man stāstīja, un tas viņus uzjautrināja. Savā mūžā daudz pieredzējuši, viņi skatījās uz mani no augšas, iedomādamies, ka es, būdams godīgs un atklāts, nespēju saprast, ka runa ir par mani. Viņi runāja par mani tā, it kā es būtu kurls un nedzirdētu viņu vārdus.