— Viņš tic visam, ko viņam saka, — kāds jauneklis pāri palātai skaidroja nule ienākušam slimniekam.
— Paklausieties pats! Ei, Smaiduli, — viņš uzsauca man,
— akā pie tavas mājas dzīvo ragana, vai ne?
— Jā, — es apstiprināju.
— Nu redziet, — nopriecājās jauneklis. — Jocīgs puišelis. Runā, ka viņš nekad nevarēšot staigāt.
Es nodomāju, ka šis jauneklis ir muļķis. Brīnījos, kāpēc viņi iedomājās, ka es nevarēšot staigāt. Es zināju, ka varēšu. Es iejāšu mežonīgus zirgus, saukšu: «Ho! Ho!» — un vicināšu gaisā cepuri, un uzrakstīšu grāmatu, līdzīgu «Koraļļu salai».
Man patika vīrs, kas gulēja blakus gultā.
— Mēs būsim draugi, — viņš sacīja man neilgi pēc manas ierašanās. — Vai tu gribētu būt mans draugs?
— Jā, — es teicu. Atcerēdamies kādu krāsainu zīmējumu vienā no manām pirmajām grāmatām, es iedomājos, ka draugi stāv blakus, sadevušies rokās. Es pastāstīju to savam kaimiņam, taču viņš sacīja, ka tas neesot nepieciešami.
Ik rītus viņš pacēlās, atbalstīdamies uz elkoņa, un teica man, katru vārdu pastiprinādams ar plaukstas sitienu:
— Vienmēr atceries, ka brāļu Makdonaldu vējdzirnavas ir vislabākās.