Es priecājos, ka nu zināju, kuras vējdzirnavas vislabākās. Patiešām,' šis apgalvojums tā iespiedās man prātā, ka vēlāk arvien ietekmēja manus uzskatus par vējdzirnavām.
— Vai Makdonalds un viņa brālis tās taisa? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja. — Es esmu vecākais Makdonalds. Anguss.
Piepeši viņš atlaidās atpakaļ uz spilvena un sapīcis noteica:
— Dievs vien zina, kā viņi tur tiek galā bez manis — ar pasūtījumiem un visu pārējo. Vienmēr viss jāpatur acīs. — Viņš pēkšņi uzsauca kādam palātas otrā galā: — Kādu laiku šodien pareģo avīze? Kā viņi spriež — būs sausums vai ne?
— Avīze vēl nav atnesta, — atteica uzrunātais.
Anguss bija pats lielākais un plecīgākais no visiem mūsu palātas iemītniekiem. Viņam bieži uznāca sāpju lēkmes, un viņš reizēm skaļi nopūtās, lādējās vai ievaidējās tā, ka es izbijos.
Naktī nomocījies ar sāpēm, viņš no rīta mēdza sacīt, īpaši nevērsdamies ne pie viena:
— O, kas tā bija par briesmīgu nakti!
Viņam bija plata, rūpīgi skūta seja ar dziļām rievām no deguna līdz lūpu kaktiņiem. Sejas āda viņam bija gluda kā miecēta. Viņa kustīgā, jutīgā mute viegli savilkās smaidā, ja vien viņu nemocīja sāpes.
Viņš mēdza gulēdams pagriezt galvu uz manu pusi un ilgi raudzīties klusējot.