— Kāpēc tu tik ilgi lūdz dievu? — viņš kādreiz iejautājās, tad, atbildot uz manu pārsteiguma pilno skatienu, piemetināja: — Es skatījos, kā tev lūpas kustējās.
— Man daudz kas jāizlūdzas, — es paskaidroju.
— Kas tad? — viņš gribēja zināt.
Es apmulsu, un viņš sacīja:
— Runā! Pastāsti man! Mēs taču esam draugi.
Es atkārtoju savu lūgšanu, un viņš klausījās, raudzīdamies griestos, rokas uz krūtīm salicis. Kad es beidzu, viņš pagrieza galvu un palūkojās manī.
— Tu itin neko neesi aizmirsis. Būs viņam krietni ko galvu palauzīt. Dievs varen daudz par tevi domās, noklausījies to visu.
Sī piezīme mani iepriecināja, un es nolēmu lūgt dievu, lai viņš palīdzētu arī Angusam.
Garā, sarežģītā lūgšana, ko es skaitīju katru vakaru pirms gulētiešanas, radās tāpēc, ka arvien pavairojās mani lūgumi dievam. Manas vajadzības auga ik dienas, un, tā kā es atmetu lūgumu tikai tad, kad tas bija izpildīts, tad neizpildītie lūgumi bija tādā pārsvarā pār izpildītajiem, ka mani jau sāka biedēt pastāvīgā to atkārtošana. Māte nekad neļāva man kavēt svētdienas skolu, un no viņas es iemācījos savu pirmo lūgšanu, kura nebija sevišķi gara, sākās ar vārdiem: «Ak mīļais, labais Jēzu» — un beidzās ar lūgumu svētīt dažādus cilvēkus, ari tēvu, kaut gan es savā sirdī vienmēr jutu, ka viņam nekādas svētības nevajag. Kādreiz vēlāk, ieraudzījis kaut kur nomestu lielisku kaķi, es izbijos, jo tas bija stīvs un nekustīgs un man pateica, ka tas esot beigts.