Naktī savā gultā es iedomājos, ka māte un tēvs gul nekustīgi ar atņirgtu lūpu kā šis kaķis, un bailēs lūdzos, lai viņi nenomirst agrāk par mani. Tas bija pats nopietnākais no maniem lūgumiem, ko nekad nedrīkstēja izlaist.
Pēc tālākām pārdomām es nolēmu aizlūgt arī par Megu, savu suni, lai dievs to pasargātu, kamēr es izaugšu un kļūšu vecs diezgan, lai spētu pārciest tās nāvi. Norūpējies, ka es varbūt pārāk daudz prasu no dieva, es piebildu, ka — tāpat kā attiecībā uz Megu — es būšu mierā, ja mani vecāki dzīvos, kamēr man būs, teiksim, trīsdesmit gadi. Man šķita, ka tādā vecumā es varēšu iztikt bez asarām. Vīrieši nekad neraud.
Es lūdzos, lai man kļūtu labāk, arvien piemetinādams, ka vēlētos izveseļoties līdz Ziemsvētkiem, pēc diviem mēnešiem, ja dievam nav nekādu iebildumu.
Vajadzēja aizlūgt arī par maniem mīluļiem, ko es turēju sprostos un aplociņos mūsu pagalmā, jo tagad, kad es nevarēju tos pabarot un apmainīt tiem ūdeni, vienmēr baidījos, ka tos neaizmirst. Es lūdzu dievu, lai tas nekad nenotiktu.
Petu — vecu, viegli sakaitināmu kakadu, vajadzēja ik vakarus izlaist no sprosta palidināties ap kokiem. Reizēm kaimiņi sūdzējās par viņu. Veļas dienās viņš dažkārt nometās uz veļas auklām un izvilka knaģus. Sadusmotās saimnieces, ieraudzījušas baltos palagus zemē, putekļos, svieda Petam ar sprunguļiem un akmeņiem, un man vajadzēja aizlūgt, lai viņas nekad netrāpīLu un nenogalinātu to.