Dažas nedēļas kaimiņi ātrāk brauca garām mūsu mājai, steigā aplūkodami ar pavisam citādu interesi veco kāršu žogu, neiejātos kumeļus aplokā un manu trīsriteni, kas bija apgāzts pie šķūņa. Viņi agrāk sauca mājās savus bērnus, ģērba tos siltāk un norūpējušies vēroja, kad tie klepoja vai šķaudīja.

—    Tas ir dieva pirksts, — sacīja misters Karters, maiznieks, kurš tam arī cieši ticēja. Viņš bija svētdie­nas skolas priekšnieks un reiz starp citiem ziņojumiem, drūmi uzlūkodams savus skolniekus, sacīja:

—    Nākamo svētdien rīta dievkalpojumā mācītājs Volters Robertsons izlūgsies drīzu izveseļošanos braša­jam zēnam, ko smagi piemeklējusi šausmīga slimība. Visi lūgti ierasties.

Tēvs, uzzinājis to un saticis kādu dienu misteru Karteru, nervozi plūkādams savas smilšu krāsas ūsas, skaidroja tam, kā es saslimis.

—    Stāsta, ka bacili ieelpojot. Tas lidojot gaisā itin visur. Nekad nevar zināt, kur tas atrodas. Droši vien tas lidoja gar viņa degunu, kad viņš ievilka elpu, un tā viņš bija pagalam. Nokrita kā aizkauts vērsis. Ja viņš būtu izelpojis tobrīd, kad bacilis lidoja garām, tad nekas nebūtu noticis.

Brīdi klusējis, tēvs skumji piebilda:

—    Tagad jūs aizlūdzat par viņu.

—    Mugura radīta nastu nešanai, — maiznieks diev­bijīgi nomurmināja. Viņš bija draudzes vecākais un nelaimē saskatīja dieva roku. Bet visu, kas ļaudis iepriecināja, viņš turēja par sātana darbu.