Vajadzēja arī lūgt dievu, lai dara mani par krietnu zēnu.
Izteicis savas domas par manu lūgšanu, Anguss jautāja:
— Ka tu doma — kads ir dievs? Kā viņš izskatas?
Es arvien iztēlojos dievu kā varenu vīru, tērpušos baltā palagā līdzīgi arābam. Viņš sēdēja krēslā, elkoņus uz ceļiem atbalstījis, un raudzījās lejā uz pasauli, un viņa acis šaudījās no viena cilvēka uz otru. Es viņu nevarēju iedomāties laipnu, vienīgi bargu. Jēzus, man likās, varētu būt labs kā mans tētis, bet nekad tā nelādētos. Tas, ka Jēzus jāja tikai uz ēzeļiem un nekad uz zirgiem, man sagādāja vilšanos.
Reiz tētis, novilcis jaunos zābakus, ko bija sācis ievalkāt, uzāva Džilspaija firmas gamašas un atviegloti iesaucās:
— Šie zābaki gan ir taisīti debesīs!
No tā laika es ticēju, ka Jēzus staigā Džilspaija gamašās.
Kad es biju visu to paskaidrojis, Anguss piezīmēja, ka mans dieva iztēlojums varbūt esot tuvāks īstenībai nekā viņējais.
— Mana māte vienmēr runāja gēļu valodā, — viņš sacīja. — Es iedomājos dievu kā vecu, salīkušu vīru ar baltu bārdu, un viņam apkārt vesels pulks vecu sieviešu, kuras ada un sarunājas gēļu valodā. Man likās, ka dievam vienmēr ir plāksteris uz acs un māte saka: «Tur tie palaidņi svaidās ar akmeņiem.» Es nevarēju iedomāties, ka dievs kaut ko darītu, vispirms neap- spriedies ar māli.