— Vai jūsu māte jūs iepļaukāja ar? — es viņam jautāju.
— Nē, — viņš domīgi atbildēja. — Viņa nekad ne- pļaukāja bērnus, bet bija ļoti barga pret dievu.
Slimnieks, kas gulēja Angusam kreisajā pusē, viņam kaut ko aizrādīja, un viņš atteica:
— Neuztraucieties! Es nesatricināšu viņa ticību. Viņš pats par to padomās, kad pieaugs.
Kaut gan es ticēju dievam un vakaros ilgi skaitīju lūgšanas, tomēr uzskatīju, ka neesmu atkarīgs no viņa. Viņš viegli būtu varējis apvainot mani tā, ka es vairs nekad ar viņu nerunātu. Es baidījos no viņa, jo viņš varēja likt man degt elles ugunīs. Mūsu svētdienas skolas priekšnieks tā stāstīja. Taču vairāk nekā no elles ugunīm es baidījos kļūt izstumtais.
Kad Mega savainoja plecu, dzīdamās pakaļ trusītim, man likās, ka dievs mani nežēlīgi piekrāpis, un es nolēmu turpmāk pats rūpēties par Megas labklājību un neprasīt dieva palīdzību. Tai vakarā es neskaitīju lūgšanu.
Tēvs nopēla dievu, kad vien to pieminēja, taču man patika tēva nostāja, jo es jutu, ka viņš ir cilvēks, uz ko es varētu pajauties, ja dievs mani pieviltu, — viņš taču bija pārsējis Megai plecu. Tomēr tēva izturēšanās, runājot par dievu, reizēm mani darīja nemierīgu.