Reiz viņš aizveda ķēvi pie ērzeļa un tā īpašnieks — vecais, resnais mācītājs, jautāja, kādas spalvas kumeļu viņš vēlētos.

—   Es zinu, kā dabūt jebkuru krāsu, — resnītis lielījās.

—    Bet vai jūs varat izdarīt, lai tas būtu ērzelītis vai ķēvīte?

—    O nē! — svētulīgi atteica mācītājs. — Tas ir dieva ziņā.

Es dzirdēju šo sarunu, un man likās, ka tēvs ar savu piezīmi gribēja parādīt, ka apšauba dieva varu pār zirgiem, un tad manī modās dziļa ticība tēvam. Tādi vīrieši kā tēvs, es domāju, ir stiprāki par visiem dieviem.

.Taču slimie vīrieši atšķīrās no veselajiem ārpus slimnīcas. Aiz sāpēm viņi kaut ko bija zaudējuši, kaut ko tādu, ko es augsti vērtēju, tomēr nevarēju nosaukt vārdā. Daži naktīs piesauca dievu, un tas man nepatika. Manuprāt, viņiem to nevajadzēja darīt. Man netikās pat domāt, ka pieaugušie varētu just bailes. Vīra ga­dos, es domāju, vairs nav ne baiļu, ne sāpju, ne šaubī­šanās.

Gultā, kas atradās pa labi no manējās, gulēja resns vīrs ar neveiklām kustībām, kam bija ekseļmašīnā sa­griezta roka. Dienā viņš staigāja pa palātu, sarunājās ar slimniekiem, atnesa, ko viņiem vajadzēja, vai kā citādi palīdzēja. Viņš tuvojās ar platu, liekuļotu smaidu un noliecās pār gultu it kā pieglaimodamies.