—    Nu, kā jūtaties? Labi? Vai jums kaut ko ne­vajag?

Viņa izturēšanās mani kaitināja; varbūt tāpēc, ka viņš bija laipns un izpalīdzīgs nevis aiz līdzjūtības, bet gan aiz bailēm. Viņam draudēja briesmas pazaudēt roku, taču dievs bija labs un droši vien parūpēsies par cilvēku, kas palīdz slimajiem.

Miks, īrs, kas gulēja palātas otrā galā, vienmēr

laipni atraidīja šo vīru, kad tas tuvojās viņa gultai.

—    Viņš ir kā dresēts suns, — Miks reiz sacīja, kad šis slimnieks bija izgājis no palātas. — Ik reizes, kad viņš nāk pie manis, man rodas vēlēšanās pasviest sprun­guli, lai viņš to atnes.

Gultā šis vīrs bija nemierīgs, mētājās, cēlās sēdus un atkal gūlās. Viņš uzčubināja savu spilvenu, grozīja to gan šā, gan tā un skatījās uz to, pieri saraucis. Kad tuvojās vakars, viņš izņēma no sava skapīša mazu lūg­šanu grāmatiņu. Viņa sejas izteiksme pārmainījās, un viņš pēkšņi kļuva mierīgs. Šķita, ka viņš sameklēja kaut kur noglabātu, šim brīdim piemērotu nopietnību un ietērpās tajā kā apģērbā.

Ap savainotās, pārsietās rokas locītavu viņš bija aplicis ķēdīti ar mazu krucifiksu. Šo metala krustiņu viņš rāmā neatlaidībā spieda pie lūpām. Viņš laikam juta, ka nav pietiekami dievbijīgi lasījis, jo divas dzijas krunkas parādījās viņam starp uzacīm un lūpas kustē­jās, lēni izrunājot lūgšanas vārdus.