Kādā vakarā Miks, brīdi vērojis šo dievbijīgo cilvēku, acīm redzot skaidrāk apzinājās savu neticīgumu.
— Par ko gan viņš sevi iedomājas? — Miks jautāja, raudzīdamies uz mani.
— Nezinu, — es atteicu.
— Neviens nevar sacīt, ka es esmu grēkojis pret ticību, — viņš murmināja, aplūkodams nagu. Viņš nokoda to, tad turpināja: — Nu, varbūt kādu retu reizi.
Pēkšņi viņš pasmaidīja.
— Atcerējos savu veco māmuļu — lai dievs viņu svētī. Otras tik lieliskas sievietes nav bijis pasaulē. Jā, tas ir tiesa, kaut arī es pats to saku. Citi pateiks to pašu. Pavaicā, kam vien gribi, Borlikas apkārtnē. Visi viņu pazina. Jaukos rītos es mēdzu sacīt: «Dievs ir labs, mamm.» — «Jā, jā, bet arī velns nav slikts, Mik!» — viņa tad atteica. Jā, tagad bērnus tā neaudzina.
Miks bija maza auguma, kustīgs un visai runīgs. Viņš bija savainojis roku un drīkstēja celties no gultas un rītos iet uz vannas istabu. Atgriezies viņš mēdza stāvēt pie savas gultas un lūkoties tajā, uzlocīdams pidžamas piedurknes, it kā taisītos rakt bedri žoga stabam, tad iekāpa gultā, sakrāva spilvenus aiz muguras, nolika rokas sev priekšā uz atlocītās palaga malas un pavērās apkārt ar tādu skatienu, it kā tūlīt notiks kaut kas patīkams.