— Viņš sēž un gaida, lai kāds viņu iekustina, — tā Anguss izteicās.
Reizēm Miks aplūkoja savu roku ar rūpju rievu pierē un sacīja:
— Lai mani pakar, bet to es nespēju saprast! Te tā bija veselāka par veselu, te es ceļu kviešu maisu vezumā un tas uzkrīt man virsū. Nekad nevar ziftāt, kas notiks, nelaime nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
— Jums ir laimējies, — noteica Anguss. — Vēl divas trīs dienas, un jūs jau sēdēsiet krogā. Vai esat dzirdējis par Frenku?
— Nē.
— Viņš nomiris.
— Ejiet nu! Kas to varēja domāt! — iesaucās Miks. — Redziet, kā tas ir. Te cilvēks priecīgs staigā apkārt, te jau ir auksts. Otrdien, projām iedams, viņš bija pavisam vesels. Kas viņam notika?
— Sirds vājums.
— Jā, to nekad iepriekš nevar paredzēt, — sacīja Miks un drūmi klusēja, kamēr atnesa brokastis; tad viņš atplauka un teica kopējai, kas sniedza viņam paplāti:
— Sakiet, — vai ir kādas izredzes, ka jūs varētu manī iemīlēties?
Garām manai gultai steidzās kopējas kurpēs ar zemiem papēžiem, sārtās kleitās, ar baltiem, stīvinātiem priekšautiem. Dažreiz viņas uzsmaidīja, garām ejot, vai apstājās, lai sakārtotu manas segas. Tā kā es biju vienīgais bērns viņu gādībā, viņas rūpējās par mani kā mātes.
Tēva ietekmē es reizēm vērtēju cilvēkus tāpat kā zirgus, un, kad es vēroju kopējas staigājam pa palātu, tās likās man līdzīgas ponijiem.