Tajā dienā, kad mani atveda uz slimnīcu, tēvs, kuram patika sievietes, uzmetis skatienu kopējām, sacīja mātei, ka dažas no viņām izskatolies pēc labiem ilkšu zirgiem, tomēr visas esot nepareizi apkaltas.
Dzirdot zirgus rikšojam garām slimnīcai, es atcerējos tēvu un domās redzēju viņu sēžam zirgā, kas kāpās gan atpakaļ, gan atkal metās uz priekšu, un viņš arvien smaidīja. Viņš atsūtīja man vēstuli, kurā rakstīja:
«Pieturas sauss, un man būs jāsāk piebarot Ketija. Strauta lejā gan vēl ir ko ēst, tomēr es gribu, lai viņa būtu labā formā, kad tu nāksi mājās.»
Izlasījis vēstuli, es sacīju Angusam Makdonaldam:
— Man ir ponijs, vārdā Ketija, — un atkārtoju tēva vārdus: — Viņa ir ar tievu kaklu, bet godīga.
— Tavs vecais iejāj zirgus, vai ne? — Anguss man jautāja.
— Jā, — es apstiprināju. — Viņš laikam ir pats labākais jātnieks Turallā.
— Viņš diezgan uzkrītoši ģērbjas, — norūca Mak- donalds. — Kad es viņu ieraudzīju, man likās, ka viņš ir no cirka.
Es gulēju un pārdomāju šos vārdus, nevarēdams saprast, vai tie runā tēvam par labu vai sliktu. Man patika tēva apģērbs. Tas liecināja, ka viņš ir cilvēks, kas strauji kustas. Kad es palīdzēju viņam nolikt iejūgu, es notraipīju drēbes un rokas ar eļļu, bet tēvs nekad. Viņš lepojās ar savu apģērbu. Viņš rūpējās, lai viņa moleskīna bikses būtu baltas un tīras, un viņa zābaki vienmēr spīdēja.