Viņam patika labi zābaki, un viņš uzskatīja sevi par ādu pazinēju. Viņš bija allaž lepns uz saviem zā­bakiem — parasti tās bija gamašas. Kad viņš tos no­vilka, vakaros sēdēdams virtuvē krāsns priekšā, viņš tos pēc kārtas rūpīgi apskatīja, palocīja zoli un pataus­tīja virsu, meklēdams, vai nav pazīmes, ka zābaki sāk novalkāties.

—    Kreisajam zābakam ir stiprāka virsa nekā laba­jam, — viņš reiz man sacīja. — Cik jocīgi! Labais ātrāk noplīsis.

Viņš bieži pieminēja profesoru Fentonu, kuram bija zirgu cirks Kvinslendā un krāsotas ūsas. Profesors val­kāja baltu zīda kreklu un platu, sarkanu jostu un varēja izsist ar pātagu dubultu «Sidneja cilpu». Tēvs arī prata plikšķināt pātagu, tomēr ne tā kā profesors Fentons.

Kamēr es pārdomāju, palātā ienāca tēvs mani apciemot. Viņš gāja straujiem, īsiem soļiem un smaidīja. Vienu roku viņš turēja pie krūtīm, kur zem baltā krekla bija paslēpts kaut kas apaļš. Nostājies pie manas gul­tas, viņš lūkojās manī.

—    Kā tev klājas, dēliņ?

Es biju juties gluži labi, taču, ieraudzījis viņu, at­cerējos mājas, un pēkšņi man sāka mākties virsū raudas. Pirms viņa atnākšanas vecais aploka žogs, uz kura es mēdzu stāvēt un skatīties, kā viņš rīkojas ar zirgiem, vistas, suņi, kaķi — tas viss bija izslīdējis no mana pašreizējā interešu loka, taču tagad atkal likās tuvs un reāls, un nepieciešams. Man trūka arī mātes.