Es neraudāju, bet tēvs, raudzīdamies manī, pēkšņi saknieba lūpas. Viņš aizbāza roku aiz vaļējā krekla un izvilka no azotes kaut ko brūnu, ķepurojošos. Tad pacēla manas segas un nolika to, ko bija atnesis, man uz krūtīm.
— Paņem to pie sevis, — viņš dedzīgi sacīja. — Piespied sev klāt. Tas ir viens no Megas kucēniem, skaistākais no visiem. Mēs saucam to par Alanu.
Es saņēmu silto, pieglaudīgo kucēniņu rokās un turēju cieši sev klāt, un tajā mirklī man vairs nekā netrūka. Es jutu īstas laimes uzplūdus un, raudzīdamies tēvam acīs, pavēstīju to viņam, un viņš saprata to, jo uzsmaidīja man.
Kucēns sakustējās, un es palūkojos zem segas, ko turēju paceltu ar roku. Tur viņš gulēja, ar spožām acīm vērodams mani, un tūdaļ sāka draudzīgi luncinā- ties. Dzīvība, kas karsti pulsēja viņā, ieplūda manī, atsvaidzināja un stiprināja mani, un es vairs nebiju vārgs. Bija patīkami just viņa svaru, un viņš oda pēc mājām. Es vēlējos, kaut viņš vienmēr paliktu pie manis.
Makdonalds, kas vēroja mūs, uzsauca Mikam, kurš ar dvieli uz rokas gāja uz durvju pusi:
— Aizkavē kopējas, Mik! — Un tēvam viņš sacīja: — Jūs taču zināt, kādas viņas ir . . . Suņi palātā . . . Nesapratīs . . . Tur jau ir tā bēda.