—    Tā ir, — tēvs piekrita. — Ar piecām minūtēm viņam pietiks. Tas ir kā ūdens malks izslāpušam.

Es jutu cienību pret pieaugušiem vīriešiem. Man likās, ka viņi spēj pārvarēt it visas grūtības, ka viņiem piemīt liela drosme. Viņi prata visu ko salabot; zināja visu, viņi bija stipri, un uz viņiem varēja paļauties. Es nepacietīgi gaidīju to laiku, kad būšu pieaudzis, līdzīgs viņiem.

Man šķita, ka tēvs ir pieauguša vīrieša paraugs. Tajās reizēs, kad viņš, manuprāt, rīkojās tā, kā neklā­tos, man likās, ka viņš to dara ar nolūku, gribēdams citus uzjautrināt. Es biju pārliecināts, ka tādos gadī­jumos viņš vienmēr valdīja pār savu rīcību.

Ar to izskaidrojams, kāpēc es nebaidījos no ierei­bušiem cilvēkiem.

Es iedomājos, ka tēvs arī iedzēris (kas gadījās visai reti) skaidri apzinājās savu izturēšanos un neaizmirsa, ka viņš ir liels cilvēks, kaut gan, no malas skatoties, tā nelikās.

Kad viņš, atgriezies mājās pēc ilgākas aizkavēšanās krogā, paķēra māti ap vidukli un grieza apkārt pa vir­tuvi, šad tad bramanīgi iekliegdamies, es noraudzījos viņā ar sajūsmu. Piedzērušais manās acīs bija trok­šņains, runīgs cilvēks, kas daudz smējās un joka pēc streipuļoja.

Kādu vakaru divas kopējas ieveda palātā piedzērušu vīrieti, ko policija bija nogādājusi slimnīcā. Es skatījos viņā pārsteigts, un mani biedēja tas, kas viņam bija noticis, jo viņu vadīja kaut kas, pār ko viņam pašam