—   Tā ir dieva griba, — viņš piemetināja ar zināmu gandarījumu, pārliecināts, ka šī piezīme patiks visvare­najam. Viņš arvien izmantoja gadījumu, lai iegūtu dieva labvēlību.

Tēvs nicīgi pavīpsnāja par tādu filozofiju un diez­gan asi pateica:

—    Mana zēna mugura gan nav radīta nastām, un, es jums sacīšu, arī šī viņam nebūs nasta. Ja jums katrā ziņā jārunā par nastu, tad tā būs šeit. — Un viņš ar melnīgsnēju pirkstu pieskārās sev pie galvas.

Vēlāk, stāvēdams pie manas gultas, viņš norūpē­jies jautāja:

—    Vai tev sāp kājas, Alan?

—    Nē, — es viņam atbildēju. — Tās ir kā ne­dzīvas.

—    Sasodīts! — viņš satriekts iesaucās.

Viņš bija kalsens, līkām kājām un šaurām gūžām — sekas no gadiem ilgas sēdēšanas seglos, jo viņš iejāja zirgus un Viktorijā bija ieradies no kāda Kvinslendas nostūra.

—    Bērnu dēļ, — viņš mēdza sacīt. — Tur nav skolu. Tikai viņu dēļ, nudien, citādi es nebūtu pārnācis uz šejieni.

Viņam bija īsta Austrālijas mežu iemītnieka seja, melnīgsnēja un grumbu izvagota, skaidras, zilas acis, ko apņēma sīku krunciņu tīkls, kas bija radušās no skatīšanās saules kvēlē pār sālszālēm apaugušajiem līdzenumiem.