Kāds viņa biedrs, lopu dzinējs, kas reiz iegriezās viņu apciemot, izsaucās, kad tēvs gāja pāri pagalmam sasveicināties ar viesi:
— Pie joda, Bil, tu vēl arvien soļo kā tāds emu!
Tēvs gāja viegliem, sīkiem solīšiem un iedams vienmēr skatījās uz leju, šo paradumu izskaidrodams ar to, ka nākot no «čūsku zemes».
Reizēm, kad bija iemetis dažas glāzītes, viņš mēdza iebrāzties pagalmā uz kāda pa pusei iejāta kumeļa, šaudījās uz priekšu un atpakaļ starp barības silēm, ratu ilksīm un veciem, nederīgiem riteņiem, izdzenādams uz visām pusēm vistas un kliegdams augstā, griezīgā balsī:
— Mežonīgha lopi bez īpašumzīmēm! Zvanu! Hei, sargās!
Tad viņš, pievilkdams pavadu, uzcēla zir;3 u pakaļkājās un, norāvis savu platmalaino cepuri, vicināja to, it kā pateikdamies par aplausiem, un palocījās pret virtuves durvīm, kur tādos gadījumos parasti stāvēja māte, rāmi smaidīdama, un viņas smaidā bija reizē prieks, mīlestība un rūpes.
Tēvs mīlēja zirgus ne tāpēc, ka ar tiem pelnīja sev iztiku, bet tāpēc, ka redzēja tajos skaistumu. Viņam patika aplūkot labi noaugušu zirgu. Viņš lēni staigāja tam apkārt, galvu piešķiebis, uzmanīgi vērodams ikvienu locekli, nobraucīdams ar plaukstu tā priekškājas, meklēdams uzpampumus vai rētas, kas liecinātu, ka tas kādreiz kritis.