— Zirgam jābūt ar labiem, spēcīgiem kauliem un augstām kājām, — viņš mēdza sacīt. — Un garu rumpi.
Viņš uzskatīja zirgus par cilvēkiem līdzīgām būtnēm.
— Jā, tā tas ir, — viņš apgalvoja. — Es viņus daudz esmu redzējis. Daži zirgi saīgst, ja tiem tikai mazliet uzmet ar pātagu. Tāpat kā daži bērni. . . Iecērtiet viņiem pļauku, un viņi nerunās ar jums dienām. Turēs ļaunu prātu. Redz, viņi nespēj aizmirst. Pie velna, tieši tāpat ir ar zirgiem! Dažs sāk niķoties, tiklīdz dabū ar pātagu. Ņemiet kaut vai vecā resnīša Dika bēro ķēvi. Tai ir cieta mute. Bet es viņu iebraucu, neaizmirstiet to. Tā tas ir … Viņai daba tāda pati kā Resnītim. Tas, kas mēģinājis Diku iedresēt, visu galīgi saputrojis. Viņš man vēl ir parādā veselu mārciņu par šo darbu. Nu, miers ar viņu. .. Viņam tikpat nekā nav.
Mans tēvatēvs bijis rudmatains jorkšīrietis, gans, kas pārcēlies uz Austrāliju četrdesmito gadu sākumā. Viņš apprecējis īrieti, kura tai pašā gadā ieradusies jaunajā kolonijā. Stāsta, ka viņš aizgājis uz kuģu piestātni, kad pienācis kuģis ar īru meitenēm, kuras gribējušas strādāt kolonijā par mājkalpotājām.
— Ei, kura no jums nāks man par sievu? — viņš u-zsaucis meitenēm, kas stāvējušas gar kuģa margām. — Kura grib izmēģināt savu laimi?