Kāda spēcīga, zilacaina meiča ar melniem matiem un platām plaukstām brītiņu domīgi pētījusi viņu, tad atsaukusies:
— E^fnu ar mieru. Būšu tava sieva.
Meitene nolaidusies pār kuģa malu, un vectēvs to uztvēris. Viņš paņēmis tās sainīti, un abi aizgājuši, un viņš turējis roku meitenei uz pleca, it kā vadīdams to.
Mans tēvs bija jaunākais no četriem bērniem un mantojis savas mātes īrietes temperamentu.
— Kad es vēl biju mazs zēns, — viņš man reiz stāstīja, — es iemetu kādam braucējam ar iepuvušu meloni pa ausi, — zini, ja tās sula iekļūst acīs, var palikt akls. Puisis noskaitās kā traks un metās man virsū ar rungu. Es laidos uz mūsu būdu, brēkdams: «Mamm!» Viņš nedomāja jokot, ievēro to — pie velna, nepavisam ne! Pie būdas viņš mani gandrīz panāca. Domāju, ka pagalam esmu. Taču māte bija ieraudzījusi, ka es skrienu, un gaidīja, šūpodama rokā katliņu ar verdošu ūdeni. «Atpakaļ!» viņa uzsauca. «Tas ir karsts. Panāc tikai tuvāk, es tev iegāzīšu to acīs.» Pie velna! Tas līdzēja. Es biju ieķēries mātei svārku stērbelē, bet viņa stāvēja un skatījās, kamēr puisis aizgāj a.
Tēvs sācis pelnīt sev iztiku divpadsmit gadu vecumā. Skolā viņš bija gājis maz, tikai dažus mēnešus pie dzērāja skolotāja, kuram katrs bērns, kas mācījies viņa skolā — dēļu būdā, maksājis puskronu nedēļā.