Kad tēvs sācis strādāt, viņš klaiņojis no vienas vietas uz otru, iejādams zirgus vai pārdzīdams lopus. Viņa jaunība bija pagājusi Jaunās Dienvidvelsas un Kvinslendas apkārtnē, un ap šiem apgabaliem vijās visi viņa stāsti. No šiem stāstiem tālie, neauglīgie klajumi un sarkano smilšu uzkalni man likās tuvāki nekā zaļās āres, kur piedzimu un nodzīvoju līdz vīra gadiem.
— Tiem tālajiem novadiem ir sava pievilcība, — viņš man kādreiz sacīja. — Tur cilvēks jūtas apmierināts. Tu uzkāp priedēm apaugušā pakalnā un sakur ugunskuru… <-
Viņš apklusa un sēdēja, domās nogrimis, raudzīdamies manī ar raižu pilnu skatienu. Pēc brītiņa viņš sacīja:
— Mums vajadzēs kaut ko pagudrot, lai tavi kruķi negrimtu smiltīs. Jā, mēs kādreiz aizbrauksim uz turieni.
Drīz pēc saslimšanas man saruka kāju muskuļi, un mans taisnais," spēcīgais mugurkauls izliecās uz vienu pusi. Cīpslas pacelēs saspringa un pamazām vilka kopā kājas, līdz tās palika saliektas, it kā es būtu nometies ceļos.
Sāpīgi savilktās cīpslas abās pacelēs un pārliecība, ka manas kājas uz visiem laikiem paliks saliektas, ja tās drīz neiztaisnos, biedēja manu māti, un viņa atkal un atkal gāja pie doktora Kroforda, lūgdama ieteikt kādu līdzekli, kas padarītu manas kājas kustīgas.
Doktors Krofords, maz ko zinādams par bērnu triekas norisi, visai neatzinīgi bija novērtējis